Kā zināt, vai tev ir vajadzīgs koučs? 5 pazīmes, ko vadītāji bieži ignorē

Šis jautājums man tiek uzdots bieži. Ne vienmēr tieši šādā formulējumā, dažreiz tas skan kā: „Es domāju par koučingu, bet nezinu, vai man tas ir vajadzīgs" vai „Vai koučings ir paredzēts tiem, kuriem iet galīgi slikti?"

Atbilde ir vienkārša: koučings nav paredzēts tiem, kuriem jau viss ir sagājis grīstē. Tas ir paredzēts tiem, kuri ir pietiekami apzinīgi, lai pamanītu, ka kaut kas nestrādā tā, kā varbūt gribētos, pat ja no malas viss izskatās kārtībā.

Ja vēl neesi lasījis, kas koučings vispār ir un kā tas darbojas praksē, iesaku sākt šeit: Kas ir koučings un kāpēc ar zināšanām vien vadītājam nepietiek?

Šeit ir piecas pazīmes, ko esmu novērojusi savā darbā ar vadītājiem, proti, pazīmes, kuras viņi bieži ignorē vai izskaidro ar „tā vienkārši ir, jo esmu aizņemts".

Tu zini, kas tev ir jādara. Tu to arī ikdienā dari. Bet ikviens lēmums neatnes tādu īstu mieru. No šī viena pieņemtā lēmuma rodas tikai nākamais uzdevums un jau atkal nākamās šaubas.

Vadītāji bieži šo pazīmi uztver kā apzinīgumu. „Es vienkārši esmu atbildīgs, jo man nav vienalga." Bet ir robeža starp veselīgu pārdomāšanu un iekšējām šaubām, kuras nevienu brīdi nepazūd. Kad katrs lēmums ir izjūtams kā slogs, nevis viegla izvēle, tas ir signāls, kuram būtu jāpievērš uzmanība.

Koučings palīdz atrast to iekšējo spēka punktu, no kura lēmumu pieņemšana rodas ar lielāku skaidrību. Noteikti ne ar mazāku atbildību, jo atbildība jau nemazinās, tomēr koučinga sesiju rezultātā var iegūt lielāku pārliecību par sevi un lēmumu pieņemšanu.

Tev ir amats, ko vēlies ieņemt, vai projekts, kurus esi veiksmīgi īstenojis, atzinība, ko esi saņēmis. Un tomēr iekšēji kaut kas neliek mieru un saka: „Un kas no tā visa?"

Šis ir viens no neērtākajiem momentiem, ar kuriem cilvēki nāk pie manis uz sesiju. Jo citiem līdzcilvēkiem no malas šādas situācijas parasti izskatās kā veiksme. Bet iekšēji valda kaut kāds tukšums vai neizskaidrojams nemiers.

Tas nav vājums. Tas ir signāls, ka mērķis, kuru sasniedzi, varbūt nebija īsti tas, kas tev paredzēts. Vai ka ir pienācis laiks uzdot jautājumu, ko darīt tālāk, un atļaut sev to darīt apzināti, nevis reaģējot uz nākamo ārējo prasību.

Draugi ir. Kolēģi ir. Komanda ir. Bet saruna, kurā vari pateikt to, kas tiešām notiek, tās tev nav.

Jo visbiežāk vadītāja lomā, kādā esi, nevar atļauties šaubīties skaļi. Jo nevari parādīt nogurumu tur, kur citi meklē mieru un stabilitāti. Jo atklātība ar komandas locekļiem vai partneriem ne vienmēr ir iespējama vai piemērota.

Koučings nav terapija un tā nav arī draudzība. Es to saucu par drošu un konfidenciālu telpu, kurā cilvēks pirmo reizi var skaļi izrunāt visu to, ko ikdienā tur sevī. Un bieži vien, pat jau šajā pirmajā izrunāšanās reizē, rodas lielāka skaidrība, nekā mēnešiem ilgos vienatnes brīžos.

Atbilde par darāmo tev ir skaidra. Plāns ir (dažreiz pat plāns A un plāns B). Bet jau nedēļas vai mēneši ir pagājuši un konkrētas rīcības no tavas puses neseko.

Cilvēki šo bieži nosauc par slinkumu vai disciplīnas trūkumu. Reti kad tas patiešām ir iepriekš nosauktais. Daudz biežāk aiz neizdarīšanas slēpjas kāds neatbildēts jautājums, vai tās ir bailes, ko nav viegli nosaukt skaļi, vai vērtību konflikts, ko pats vēl neesi pamanījis.

Koučings nestrādā ar simptomu — kavēšanos. Tas palīdz atrast, kas slēpjas zem šī simptoma. Un bieži vien tas, ko cilvēks par sevi uzzina un atrod, ir daudz precīzāks un noderīgāks nekā vēl viens „rīcības plāns".

Daudzi šobrīd to sauc par autopilotu, bet man ne pārāk patīk šāds apzīmējums. Kāds cits būtu jautājis: „Ko tu šobrīd vēlies?" Un uz šādu jautājumu tu pat nezinātu, ko atbildēt.

Šī pazīme daudziem vadītājiem īstenībā ir sastopama visbiežāk, tomēr tajā pat laikā tā arī tiek visbiežāk ignorēta. Jo sistēma (ģimene, uzņēmums, organizācija, valsts), kurā esi, turpina griezties. Un tu kopā ar to. Un nav laika apstāties un pajautāt: vai es vispār šo šajā brīdī izvēlos?

Apzinātība nav luksuss un man ir ļoti liels prieks, ka beidzot pēdējos gados par to sāk runāt arvien vairāk. Apzinātība ir prasme, un kā jebkura prasme, tā prasa apstāšanos un uzmanību.

Tas ir svarīgs jautājums, un es to uzdodu atklāti.

Koučings nedos rezultātu, ja šobrīd esi krīzē, kurai nepieciešams psihologs vai terapeits. Koučings nav paredzēts smagiem emocionāliem stāvokļiem, tam ir citi, piemērotāki speciālisti.

Koučings nedos daudz arī tad, ja esi gatavs runāt, bet neesi gatavs mainīties. Process prasa gatavību pieļaut, ka kaut kas varētu būt savādāk nekā iepriekš ierasts. Un tas jau nebūt nenozīmē, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā, bet gan tāpēc, ka ir pienācis cits dzīves posms tu esi gatavs iet tālāk.

Nav jāmeklē visas pazīmes kopā, lai atzītu, ka nepieciešams kouča pakalpojums. Dažreiz pietiek vien ar iekšējo sajūtu, ka ir kāds jautājums, kurš prasa uzmanību, bet ikdienas tempā pašam ir grūti tam pievērsties.

Ja šeit atpazini kādu savu jautājumu vai sajūtu, iespējams, nav vairs ilgāk jāgaida. Sāksim ar sarunu. Tā ir iespēja abiem saprast, vai un kā es varētu palīdzēt.

Pieteikties sarunai →