Jo augstāk amatā, jo mazāk cilvēku, ar kuriem vari runāt atklāti

Bija periods manā karjerā, kad pēc negaidītām pārmaiņām organizācijā es pēkšņi biju vienīgā, kura pieņēma galīgos lēmumus daudzos jautājumos. Kolēģi bija, sarunas bija, darba bija daudz, taču nebija neviena cilvēka, kuram varētu vienkārši pateikt: “Es nezinu, ko darīt.”

Tā bija viena no skaidrākajām reizēm, kad sapratu, ko nozīmē vadītāja vientulība. Apkārt var būt daudz cilvēku, taču vissvarīgākos jautājumus tu apspried tikai pats ar sevi.

Vairāk nekā 20 gadus strādājot vidē, kur ikdienā satiku dažādu līmeņu vadītājus, esmu to redzējusi daudzkārt. Augsta līmeņa vadītājam apkārt parasti ir komanda, kolēģi, partneri, klienti un citi vadītāji. Dažkārt tie ir desmitiem cilvēku, ar kuriem nedēļas laikā notiek sarunas. Taču svarīgākais jautājums nav par to, cik daudz cilvēku tev ir apkārt. Svarīgākais ir, cik daudziem no viņiem tu vari pateikt: “Es īsti nezinu, ko šajā situācijā darīt”, “Man šķiet, ka esmu pieņēmis nepareizu lēmumu” vai “Man ir bail, ka netikšu ar šo galā.”

Jo lielāka kļūst atbildība, jo grūtāk reizēm kļūst šos teikumus pateikt skaļi. Vadītājam ir informācija, kuru nevar apspriest ar savu komandu. Ir šaubas, kuras nevar likt galdā katrā sanāksmē. Ir situācijas, kurās citi no tevis gaida skaidrību tieši tajā brīdī, kad tev pašam tās vēl nav.

Mainās arī attiecības ar cilvēkiem. Cilvēks, kurš vakar bija kolēģis, pēc paaugstinājuma var kļūt par padoto, un līdz ar to mainās arī sarunas. Daļa cilvēku sāk uzmanīgāk izvēlēties, ko tev saka, citi nevēlas teikt sliktas ziņas, kāds cenšas saprast, kādu atbildi tu sagaidi. Jo lielāka ir tava ietekme uz citu darbu un lēmumiem, jo grūtāk reizēm saprast, vai dzirdi cilvēka patieso viedokli, vai to versiju, kuru viņš uzskata par drošāku pateikt.

Arī daļa profesionālo attiecību ir cieši saistītas ar konkrēto lomu. Mainoties amatam vai aizejot no organizācijas, mainās arī šo attiecību intensitāte. Tas ir dabiski, taču vadītājam tas reizēm ļoti skaidri parāda atšķirību starp plašu profesionālo kontaktu loku un cilvēkiem, ar kuriem iespējama patiesi atklāta saruna.

Tas notiek pakāpeniski. Tu pierodi būt cilvēks, pie kura nāk pēc atbildēm, kurš risina problēmas, nomierina citus un uzņemas atbildību brīdī, kad neviens cits to nevēlas darīt. Ar laiku tas kļūst par daļu no profesionālās identitātes un no tā, kā pats sevi redzi.

Tad var pienākt brīdis, kad arī pats sev vairs īsti neatļauj kaut ko nezināt. Tu turpini analizēt, meklē risinājumu, vāc vēl vairāk informācijas un apsver nākamo soli, lai gan jautājums dažkārt sen vairs nav par to, kuru no variantiem izvēlēties.

Tas viss var būt daudz personiskāk. Vai es vēl gribu turpināt uzņemties šo atbildību? Vai lēmums, kuru gatavojos pieņemt, saskan ar manām vērtībām? Ko šis darbs no manis prasa? Vai cena, ko par to maksāju, man joprojām ir pieņemama?

Šādus jautājumus ir grūti atrisināt nākamajā vadības sanāksmē. Tie prasa sarunu, kurā nav jāsniedz tūlītēja atbilde un nav jādomā par to, kādu iespaidu tava šaubīšanās atstās uz citiem.

Tas var būt uzticams kolēģis ārpus organizācijas, pieredzējis mentors, koučs vai kāds cits cilvēks, kurš pazīst tevi pietiekami labi un uz kuru taviem lēmumiem nav nekādas ietekmes.

Svarīgākais ir tas, ka šādā sarunā tev nav jābūt tam, kurš zina visas atbildes. Nav jānomierina otra puse, nav jāizskatās pārliecinātam un nav uzreiz jāpieņem lēmums. Tu var arī vienkārši pateikt: “Es nezinu.”

Dažkārt tieši šāda saruna palīdz sakārtot domas labāk nekā vēl viena stunda vienatnē ar savu problēmu. Mums visiem ir savi pieņēmumi, ieradumi un aklie punkti. Cilvēkam ar lielu atbildību īpaši svarīga var kļūt iespēja izrunāt savas domas ar kādu, kurš nav iesaistīts konkrētajā lēmumā un var uzdot jautājumu, kuru pats sev nebūtu uzdevis.

Augsts amats pats par sevi nenozīmē vientulību, taču tas maina attiecības ar cilvēkiem tev apkārt. Mainās tas, ko vari stāstīt, ko citi ir gatavi tev pateikt un cik daudz pats sev atļauj šaubīties. Ja tam nepievērš uzmanību, var pienākt brīdis, kad apkārt ir ļoti daudz cilvēku, bet savus svarīgākos jautājumus tu jau ilgu laiku risini viens pats.

Tāpēc cilvēkam ar lielu atbildību ir vērts sev pajautāt ne tikai “Kas ir manā komandā?”, bet arī “Ar ko es varu runāt tad, kad man pašam nav atbildes?”.

Ja šis jautājums tev šobrīd šķiet pazīstams, par to varam parunāt. Pieteikties sarunai →