Koučings nav palīdzības lūgšana

Kad man bija 25 gadi un tikko kļuvu par vadītāju, man bija ļoti skaidrs nerakstīts noteikums: nezināt nozīmē nespēt. Es jau tā katru dienu pierādīju, ka esmu vērta šai lomai, jo biju jauna un sieviete laikā, kad tas vēl bija iemesls šaubīties. Lūgt palīdzību šādos apstākļos šķita pielīdzināmi atzīšanai, ka esmu kļūdījusies, izvēloties šo ceļu.

Tagad, gadus vēlāk, saprotu, ka šī nav bijusi tikai mana personiskā iezīme. Tā ir gandrīz universāla vadītāju pieredze.

Amerikāņu pētniece un rakstniece Brenē Brauna savā darbā par ievainojamību un saikni ir parādījusi, ka mēs kultūras līmenī esam iemācījušies lepnumu par spēju „tikt galā pašiem". Palīdzības sniegšana tiek uztverta kā stipruma pazīme, bet palīdzības pieņemšana bieži šķiet pretējais. Brauna raksta, ka esam sašķēluši pasauli divās daļās: tajos, kuri palīdz, un tajos, kuri palīdzību lūdz. Bet patiesībā katrs cilvēks ir gan viens, gan otrs.

Vadītājiem šis paradokss ir īpaši spēcīgs. Jo vadītājs pēc definīcijas ir tas, kurš nodrošina, ka viss darbojas. Kurš ir stabilitātes punkts citiem. Kurš zina atbildes. Palīdzības lūgšana šajā kontekstā šķiet lomai neatbilstoša, pat bīstama.

Šeit ir svarīgs nošķīrums, ko daudzi cilvēki nesaprot pirms pirmās koučinga sesijas.

Koučings nav situācija, kurā tu atnāc ar problēmu un koučs tev pasaka, ko darīt. Koučings ir strukturēta saruna, kurā tu pats nonāc pie skaidrības. Koučs neuzspiež risinājumus un nedod padomus. Viņš rada apstākļus, kuros tu labāk dzirdi sevi.

Citiem vārdiem, koučings nav palīdzības lūgšana. Tas ir lēmums strādāt ar sevi apzinātāk. Un šis nošķīrums ir svarīgs, jo tas maina to, kā cilvēks uz koučingu skatās. Nevis kā uz atzīšanu, ka kaut kas nav kārtībā, bet kā uz izvēli ieguldīt sevī.

Brenē Brauna norāda, ka nespēja pieņemt palīdzību nav tikai personiska iezīme. Tā ir arī barjera dziļākām attiecībām un lielākiem rezultātiem. Cilvēks, kurš visu nes pats, galu galā nes mazāk, nekā varētu nest kopā ar citiem.

Vadītājiem tas ir īpaši aktuāli. Jo vadītājs, kurš nespēj pieņemt atbalstu, nevar arī pilnvērtīgi dot to savai komandai. Brauna to formulē skaidri: kamēr nespējam pieņemt ar atvērtu sirdi, tikmēr nespējam dot ar atvērtu sirdi.

Koučings ir viena no retajām telpām, kurā vadītājs var apstāties un strādāt ar sevi, neuzņemoties papildu lomu vai atbildību. Kurā nav jāizskaidro, jāpierāda vai jāaizsargājas. Kurā vienkārši var būt godīgs.

Es nezinu, vai es būtu kļuvusi par labāku vadītāju ātrāk, ja agrāk būtu pieļāvusi, ka kāds var palīdzēt man domāt skaidrāk. Iespējams. Bet zinu, ka brīdis, kad pieļāvu to, bija pavērsiens.

Ja šis raksts atgādina kaut ko pazīstamu, iespējams, ir vērts pajautāt sev: ko es zaudēju, turpinot visu nest pats?

Pieteikties sarunai →